Jauni virzieni šodienas ķirurģijā

“Mugurkaula ķirurģijā šobrīd vislabāko rezultātu var gūt tad, ja analizē mugurkaula anatomiju kopumā – sākot no iegurņa un krusta kaula pozīcijas līdz pat galvaskausa pamatnei. Jaunais digitālais rentgena aparāts mums to ļauj izdarīt. Iepriekš, lai uztaisītu šo t. s. garo bildi, rentgenā bija jātaisa trīs atsevišķas bildes un tās jāliek kopā,” stāsta Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas (TOS) mugurkaula ķirurgs Aleksejs Repņikovs.

Mūsdienīgs rentgens un programmatūra bez speciālistiem neko nedod

“Jaunais rentgens kopā ar speciālu programmatūru dod iespēju pilnvērtīgi analizēt mugurkaula pilno anatomiju, kas ir kritiski svarīgi pirms mugurkaula operāciju veikšanas. Tas ietekmē operācijas apjoma plānošanu, implantu izvēli, potenciālo operācijas iznākumu u. c. lietas.

Mugurkaulu bieži salīdzina ar torni – ja deformācija vērojama torņa pamatnē, tad jāizvērtē, vai novirze attiecīgi nav torņa spicē,” norāda A. Repņikovs. Jaunais rentgens ir tikai viena no inovācijām, kura slimnīcā ieviesta salīdzinoši nesen.

Ķirurgs “LA” norādīja, ka minētais rentgens pasaules un arī Latvijas kontekstā nav nekas jauns – tāds esot Madonā, Ventspilī u. c., taču problēma slēpjas speciālistos – ne visi spēj iegūtos datus pareizi analizēt, interpretēt un lietot praksē. TOS rindās ir apmēram puse no visiem Latvijā esošajiem sertificētajiem mugurkaula ķirurgiem.

TOS valdes loceklis Modris Ciems piebilda, ka rentgens īpaši noderīgs ir, piemēram, endoprotezēšanai – ceļa locītavu, gūžas, ceļa, apakšstilba protezēšanai, lai izmērītu dažādus leņķus un mehānisko asi kājai.

“Ar vienu parastu bildi tam vienkārši nepietiek, bet ar trīs dažādu bilžu “salipināšanu” nevaram gūt tik precīzu kopainu. Vieglāk arī pārējam personālam – nav tik daudz jācilā smagās kasetes, kas jāievieto rentgenā, nav jāattīsta bildes – viss notiek digitāli un vienā momentā.”

Situācija mainījusies, runājot arī par muguras implantiem. Kādreiz sarežģītas mugurkaula operācijas vienmēr asociējušās ar lielām pēcoperācijas traumām mīkstajiem audiem, lielu asiņu zudumu, lielu infekciju risku un garu atveseļošanās periodu.

“Tagad šīs operācijas varam darīt mazinvazīvā ceļā, veicot mazus – dažus centimetrus garus – griezienus, maksimāli saudzējot mīkstos audus, kas ievērojami samazina pēcoperācijas komplikāciju riskus un saīsina rehabilitācijas periodu.

Mugurkaula implantus varam likt no sāniem, no priekšpuses, no mugurpuses, izmantojot specifiskas pieejas un instrumentus. Implantu izvēle ir ļoti liela, katram ir savas priekšrocības, īpašības, funkcijas, forma un izmērs.

Implanti ir no dažādiem materiāliem, piemēram, titāna, titāna sakausējumiem, nerūsējošā tērauda u. c. materiāliem, daži ir arī no speciāli izgatavotiem nemetāliskiem savienojumiem. Pietrūkst vienīgi kaulaudu, kas domāti labākai kaulu, skriemeļu saaugšanai. Cilvēka kauls tomēr ir tuvākais materiāls īstam kaulam,” pastāstīja Repņikovs.

Eksistē arī mākslīgie materiāli, piemēram, 3D printēti kauli, bet tā vēl ir diezgan dārga tehnoloģija, kā arī saderība nekad nebūs tik laba kā īstam kaulam.

Plastiskā un ortopēdiskā operācija vienā piegājienā

Mikroķirurgs un ortopēds Mārtiņš Malzubris jau pats par sevi ir jaunums. Viņš ir viens no nedaudzajiem ķirurgiem Latvijā, kurš spējis apvienot divas dažādas sfēras – mikroķirurģiju un ortopēdiju, tās apvienojot vienā – ortoplastiskajā ķirurģijā.

Šajā ķirurģijas nozarē Malzubris attīstījies pēdējo 10 gadu laikā, vienlaikus apgūstot gan traumatoloģijas ortopēdijas, gan mikroķirurģijas specialitātes.

“Rekonstruktīvā mikroķirurģija ir relatīvi jauna ķirurģijas nozare ar aptuveni 50 gadu senu vēsturi, kas, salīdzinot ar citām ķirurģijas sfērām, ir maz. Tajā audu defektus izlabo ar paša cilvēka audiem, pārstādot tos no vienas ķermeņa vietas uz otru. Agrāk smagas ekstremitāšu traumas, plašas kaulu-locītavu infekcijas vai onkoloģiskas saslimšanas nozīmēja amputāciju, bet tagad ekstremitātes varam saglābt.

Gan mikroķirurģisko, gan ortopēdisko operāciju spējam apvienot vienā operācijā. Lielākajā daļā slimnīcu savu darbu vispirms izdara traumatologs, pēc tam pieslēdzas plastiskais ķirurgs, bet ne vienmēr ārsti viens otru līdz galam saprot, šai komandai jāspēj ļoti labi sastrādāties,” stāsta Malzubris.

Viņš norāda, ka TOS ir pieejamas praktiski visas nepieciešamās tehnoloģijas veiksmīgam darbam, un iespēja izvēlēties piemērotāko no ārstēšanas metodēm arī sniedz vislabākās iespējas izveseļoties.

Ģipsis no koka

Izrādās, ka TOS ir vienīgā Latvijā, kurā izmanto unikālos Somijā ražotos “WoodCast” koka ģipšus. Daudzi šobrīd ir apmāti ar 3D “ģipšiem”, ko izgatavo mūsu pašu uzņēmumus “CastPrint”, taču dažādu iemeslu dēļ TOS ar 3D ģipšiem saskārusies reti.

Sākotnējā – cietā – stāvoklī “WoodCast” izskatās pēc tievas skaidu plāksnes, arī tauste saka to pašu. Tomēr visa sāls slēpjas šīs plāksnes uzkarsēšanā.

Procedūru māsām plāksne vien jāievieto īpašā krāsnī, un jau dažu sekunžu laikā plāksne kļūst staipāma – kā plastilīns. Plāksne veidota no skaidām, kuras satur kopā īpaša līme. Līdzko plāksne ir gana pakususi, to var likt ap roku vai kāju, to izstaipot pēc vajadzības – staipīšanas procesā veidojas arī caurumi, kas palīdz rokai elpot. Arī atdzišanas process ir īss – procedūru māsas Baiba Kreišmane-Sokola un Anastasija Kaļiņina atminas, ka ilgākais atdzišanas laiks bijis 15 minūtes.

Sarežģītākās situācijās vairākas plāksnes var arī kombinēt. Svarīgi, ka “WoodCast” var izmantot vairākkārt – kad tūska nogājusi, ģipsi var noņemt, atkal izkausēt un ieveidot no jauna. Ar klasisko ģipsi vai pat 3D ģipsi to izdarīt nav iespējams.

“WoodCast” maksā 15 eiro. “Pašas esam “WoodCast” mēģinājušas – visādi situšas un dauzījušas, lai pārliecinātos par izturību. Kaut ģipsis ir ļoti plāns un viegls, tas ir ļoti izturīgs. Parastais jau ir kārtīgs baļķis, un to vieglumu novērtē arī pacienti. Turklāt ar “WoodCast” var droši doties dušā.

Es redzu potenciālu arī 3D ģipšiem, bet pie tiem vēl mazliet jāpiestrādā, kā arī jāgaida, kad tiek kļūs lētāki,” noteic Anastasija Kaļiņina.

Dakteris Ciems piebilst, ka ažiotāža ap 3D ģipsi esot lielāka nekā praktiskie piemēri. Viņam svarīgāk par inovāciju ir tas, cik daudz cilvēku to var reāli izmantot.

Traumatoloģe, ortopēde Inese Breide piebilst, ka ar ģipšiem ir kā ar mašīnām – markas ir dažādas un līdz galam var aizbraukt gan ar “zapiņu”, gan “Mercedes”. Svarīgi gan ir tas, ka “zapiņš” jeb klasiskais ģipsis ir valsts finansēts. “”WoodCast” ir gan glīts, gan dabai draudzīgs, kas man ir ļoti svarīgi. Beigās ar to var mierīgi iekurināt krāsni,” smejas Breide, atgādinot, ka medicīnas atkritumi sastāda gana lielu daļu no visiem pasaules atkritumiem.

Janvārī TOS tika veikta unikāla operācija pacientam pēc smagas apakšdelma traumas, kas bija gūta pirms vairākiem gadiem. Operācijas laikā ārsti, kuru vidū bija arī Inese Breide, apakšdelmu rekonstruēja, izmantojot no titāna pulvera izgatavotu implantu.

“Nav tā, ka esam atpalikuši no Rietumeiropas. Vācijā, protams, pieeja tehnoloģijām ir lielāka, bet tas, ko mēs varam izdarīt ar mūsu tehnoloģijām, neatšķiras no tā, ko var izdarīt viņi ar savām augstajām tehnoloģijām. Bet mēs pavisam noteikti neesam nekāda trešā pasaules valsts,” pārliecināta Breide.

Ja nepieciešams atjaunot kādu kaulu, tad ir iespējams ar tehnoloģiju palīdzību noskenēt otras rokas kaulu un ar 3D printeri to izprintēt. Līdz šim viss noticis “uz aci” – divi kauli tā arī salīdzināti un rekonstruēti.

“Sadarbībā ar Vācijas kolēģiem, kam ir izstrādāta speciāla programmatūra, varam doties tālāk un ar tās palīdzību kaulus savienojam savā starpā. Datorprogramma palīdz noteikt arī vietu, kur kauls jāzāģē, lai tas būtu atbilstošs otram kaulam. Tālāk izprintējam īpašus 3D vadītājus, kurus uzliekam uz kaula noteiktā pozīcijā.

Dators nosaka pat vajadzīgo skrūvju garumu, lai otrā kaula pusē neveidotos mīksto audu kairinājums. Tas ir kā līmeņrādis celtniecībā. Ja to neizmanto, tad rezultāts ir pavisam citāds.” Viņa ir pārliecināta, ka datorizētai pieejai noteikti ir nākotne, jo tas samazina cilvēciskās kļūdas.

“Neviens no mums nav Dievs un arī mums gadās kļūdas. Ja varam tehnoloģijas izmantot mūsu labā, tad rezultāti var būt daudz labāki un prognozējamāki.”

Vēl viens jaunums ir plaukstas locītavas artroskopija, ko TOS ieviesusi kā otrā Latvijā. Tā dod iespēju locītavu ne tikai atjaunot, bet tajā ievadīt arī mazu kameru, kas ļauj redzēt, vai locītavā esošā “trepe” ir gluda vai ne. Līdz šim, lai to redzētu, locītava bija jāatver vaļā un tā pacientam ir gana liela trauma.